Gandrīz katram no mums skapī glabājas lietas, kuras vairs nevelkam. Reizēm tie ir impulsīvi pirkumi, citreiz apģērbs kļuvis par mazu vai vienkārši vairs nepiestāv pašreizējam dzīvesstilam.
Tad parasti rodas izvēle – mēģināt drēbes pārdot pašam vai arī atvieglot sev ikdienu un ziedot tās labdarībai. Tieši tā izdarīja Alise, taču viņas stāsts ieguva negaidītu pavērsienu, kas liek aizdomāties par to, kur īsti paliek mūsu atdotās mantas.
Neierasta sastapšanās lietoto apģērbu veikalā
Alise sociālajos tīklos dalījās ar situāciju, kas daudziem liktu apmulst. Viņa devās iepirkties uz lietoto apģērbu veikalu un starp daudzajiem pakaramajiem ieraudzīja pazīstamas drēbes. Izrādījās, ka tās ir trīs pāri bikšu, kuras viņa pavisam nesen pati bija ielikusi labdarības kastē pie kāda pārtikas veikala.
Šis gadījums ātri vien izsauca diskusijas, jo daudzi cilvēki ziedo mantas ar domu, ka tās bez maksas nonāks pie tiem, kam klājas grūti. Redzēt savu ziedojumu ar jaunu cenu zīmi veikalā var būt diezgan nepatīkams pārsteigums. Turklāt Alises gadījumā amizantākais bija tas, ka labdarības kaste atradās pavisam citā pilsētā nekā veikals, kurā bikses beigās nonāca.
Kāpēc ziedotās mantas nonāk pārdošanā?
Cilvēki komentāros mēģināja rast loģisku skaidrojumu šim procesam. Izrādās, ka tā nav nekāda kļūda vai krāpšana, bet gan ierasta prakse daudzās organizācijās. Madara skaidroja, ka biedrībām ir nepieciešami līdzekļi, lai tās vispār varētu pastāvēt. Ir jāmaksā par telpu īri, transportu un elektrību.
Bieži vien labdarības organizācijas labākās drēbes pārdod savos veikalos, lai par iegūto naudu nopirktu to, ko cilvēki parasti neziedo, piemēram, svaigu pārtiku, zāles vai higiēnas preces. Tas ir veids, kā uzturēt sistēmu un palīdzēt vairāk cilvēkiem, pat ja sākotnēji šķiet dīvaini, ka par ziedotu lietu kādam jāmaksā.
Līdzīgi stāsti no visas Latvijas
Diskusijas gaitā atklājās, ka Alise nav vienīgā ar šādu pieredzi. Kāda cita sieviete, kura pati nodarbojas ar somu šūšanu, savu unikālo darbu reiz atrada “humpalās”. Tā kā soma bija vienā eksemplārā, šaubu par tās izcelsmi nebija. Arī kāds vācu tūrists esot piedzīvojis pamatīgu šoku, kad ekskursijas laikā Alūksnē lietoto apģērbu veikalā nejauši ieraudzījis savas bikses.
Cilvēki dalījās arī ar kurioziem par to, ko atrod šādu veikalu plauktos:
Kāda pircēja ziemas jakas kabatā atradusi gadu vecu biļeti. Cita saņēmusi pasūtījumu, kurā kabatā joprojām bijis čeks no gaļas veikala. Tas tikai apstiprina, ka drēbju ceļš no viena skapja līdz otram reizēm ir ļoti īss un tiešs, ne vienmēr izejot rūpīgu pārbaudi.
Dažādi skatījumi uz ziedošanas jēgu
Viedokļi par šo tēmu dalās. Vieni jūtas vīlušies, jo vēlējušies palīdzēt konkrētiem cilvēkiem bez starpniekiem. Piemēram, Anda atzina, ka viņai ir nedaudz žēl atdot bērnu drēbes, zinot, ka tām uzliks cenu zīmi, jo mērķis bija atbalstīt tos, kuri paši nevar atļauties neko nopirkt.
Tajā pašā laikā citi uzskata, ka galvenais ir rezultāts – atbrīvota vieta mājās. Ja manta vairs nav vajadzīga, nav lielas nozīmes tam, vai kāds to saņem par brīvu vai nopērk par pāris eiro. Ja nauda tiek izmantota organizācijas darbībai, tas joprojām kalpo labam mērķim. Daudzi piekrīt, ka labākais veids, kā būt drošam par ziedojuma nonākšanu īstajās rokās, ir atrast konkrētu ģimeni un nogādāt lietas viņiem personīgi.
